Ziemassvētki ir īpašs laiks. Vēl jo īpašāku to padara iespēja būt kopā ar saviem tuvākajiem.
Arī Strautiņu pirmsskolas Bitīšu grupas bērni ar lielu nepacietību gaidīja savus mīļākos un īpašākos cilvēkus, lai “ Rūķu ciemā” ar dziesmām un dejām ieskandinātu Ziemassvētkus.
Lielākie Rūķi rosījās pie Lielās svētku egles un saiņoja dāvanas. Tikmēr mazākie palīdzēja Meža Rūķītei cept piparkūkas. Piparkūku smarža bija apbūrusi ne tikai Rūķu ciema iedzīvotājus, bet arī visus meža iemītniekus.
Mazā Lapsiņa bija sarūgtināta, ka dāvanu saiņošana nav tas vieglākais viņai uzticētais pienākums un to bija sapratuši visi. Lapsiņa nolēma pierādīt Rūķu ciemam, ka visu var iemācīties, ja ļoti grib – kamēr Rūķi cepa piparkūkas, Lapsiņa paņēma piparkūku vīriņu, kurš bija pagatavots pašam Ziemassvētku vecītim un ievilka to savā alā, kura bija dziļi aizsnigušajā mežā.
Rūķi bija vareni noraizējušies, par piparkūku vīriņa pēkšņo pazušanu un devās to meklēt, ceļā pārvarot dažādus šķēršļus. Liels palīgs bija Suns, kurš gāja pa pēdām, Gaismas Rūķi ar saviem lukturīšiem rādīja ceļu, Meža rūķi raudzījās, lai neapmaldītos, bet Darbīgie Rūķi iztīrīja aizputinātās taciņas. Līdz beidzot viņi bija nonākuši līdz Lapsiņas alai.
Protams Lapsiņa uzreiz palielījās ar skaisti iesaiņoto dāvanu, bet Rūķi bija tik piekusuši un nosaluši ejot tālo ceļu, ka nespēja pat iedomāties, kā mērot ceļu atpakaļ pa lielajām sniega kupenām.
Lapsiņa nolēma izpirkt vainu un visus izdancināja ar “Mazās Lapsiņas” deju, kura aizveda Rūķus ar viegliem Lapsas solīšiem līdz Rūķu ciemam. Rūķīšiem bija kļuvis siltāk un vieglāk ap sirdi un tie piedeva Lapsiņai viņas nepareizo rīcību, tai apsoloties vairs tā nedarīt.
Lai būtu visiem labs prāts Rūķi sauca Lapsiņu, gan visus vecākus uz kopīgu svētku ieskandināšanu ar dziesmiņu “Zvaniņš skan”.
Sadzirdot zvana skaņas, bija ieradies arī Ziemassvētku vecītis, lai iepriecinātu katru mazo Rūķīt.
Ar lielu prieku, kā pateicību – Rūķi pasniedza Ziemassvētku vecītim skaisti iesaiņoto piparkūku vīriņu.
Sk. Laila
